Vai Amerika joprojām ir brīvās pasaules līdere?

Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās ir «patiesības mirklis» gan pašai Amerikai, gan Eiropai. Rietumu pasaulei, kādu mēs to pazinām acīmredzot ir pienācis gals – ASV par prezidentu ievēlēts cilvēks, kurš ne tikai plātās ar sieviešu apgrābstīšanu un piekrāpj savus biznesa partnerus, bet arī atklāti izrāda nepatiku pret tradicionālajiem ASV partneriem, it īpaši Eiropu, komentāru slejā ASV laikrakstā  «The Washington Post» raksta Anne Eplbauma.

Trampa izteikumu daudzu gadu garumā runā paši par sevi - 2000.gadā izdotajā grāmatā «Amerika, kādu mēs esam pelnījuši» («The America We Deserve») Tramps raksta: «Amerikai nav būtiskas intereses izvēlēties starp karojošām frakcijām, kuru naidīgums ilgst gadsimtiem. (..) Viņu konflikti nav amerikāņu dzīvību vērti. Aiziešana no Eiropas šai valstij ietaupītu miljoniem dolāru gadā. Izmaksas NATO spēku izvietošanai Eiropā ir milzīgas un šos līdzekļus citur iespējams izlietot daudz labāk».

Šo viedokli Tramps vairākkārt atkārtoja un uzsvēra  arī savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā, neskatoties uz to, ka par gandrīz visu pārējo viņš savu viedokli paspēja mainīt neskaitāmas reizes.

Abortu jautājumā Trampam ir diametrāli pretēji viedokļi, atkarībā no tā brīža auditorijas. Viņš bija par karu Irākā pirms viņš bija pret karu Irākā.

Tomēr par NATO un arī par Krieviju Tramps nekad nesvārstās.

Šā gada martā viņš NATO raksturoja ar vārdu «novecojis». Savā pirmajā kampaņas runā par ārpolitiku, Tramps paziņoja: «Amerika vispirms» - izmantojot slaveno izolacionistu saukli, kas pēdējo reizi plaši tika lietots pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados.

Tāpat Tramps izteicies, ka Japānai un Dienvidkorejai būtu nepieciešams ieviest savā bruņojumā kodolieročus.

Tajā pašā laikā Tramps regulāri un neatlaidīgi slavējis pasaules diktatorus, īpaši silti izsakoties par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

2014.gadā Tramps atzinīgi vērtēja Krievijas īstenoto Ukrainai piederošās Krimas aneksiju. 

Kopš tā laika viņš ar apbrīnu izteicies par Putina «spēku». Tramps gan nerunā par Krievijas ekonomikas dramatisko lejupslīdi vai par Putina autoritāro režīmu – varbūt viņš par to neko nezina, bet varbūt viņam ir vienalga.

Trampa priekšvēlēšanu kampaņa saņēma atklātas Krievijas simpātijas un atbalstu, un Tramps no savas politiķa karjeras paša sākuma pulcē ap sevi cilvēkus, kas tādā vai citā veidā ir saistīti ar Putinu, Krievijas oligarhiem vai Krievijas valsts gāzes gigantu «Gazprom».

Trampa padomnieks un iespējamais Trampa administrācijas valsts sekretārs Ņūts Gingričs pirms kāda laika raksturoja Igauniju, kā valsti, kas atrodas Sanktpēterburgas priekšpilsētā un kuru tāpēc neesot vērts aizstāvēt.

Vienalga, ko Tramps teiks rīt vai parīt, ASV līdzšinējā militārās atturēšanas politika ir oficiāli atcelta, jo to nespēj īstenot cilvēks, kurš pats tai netic, uzsvērts «The Washington Post» komentārā.

Eplbauma raksta, ka pirms dažām nedēļām viņa apmeklējusi pasākumu, kurā piedalījās daudzu Eiropas valstu armiju pārstāvji. Sanāksmi, kā NATO kontekstā nereti pieņemts vadīja ASV ģenerāļi. Savukārt pēc Trampa uzvaras vēlēšanās vairs nevar pieņemt, ka šādas sanāksmes arī turpmāk notiks ASV ģenerāļu virsvadībā.

Tāpat vairs nevar simtprocentīgi pieņemt, ka, gadījumā, ja Krievija sāk kādas militāras aktivitātes, piemēram, Ukrainā vai Baltijas valstīs, tām pretī stāsies vienādi domājošo valstu alianse.

Vairs nevar simtprocentīgi pieņemt, ka Trampa prezidentūras laikā ASV joprojām būs brīvās pasaules līderis vai jebkā līderis.

Šajās prezidenta vēlēšanās uzvarēja nevis brīvā tirdzniecība, bet gan protekcionisms, un tāpēc nevar izslēgt iespēju, ka netiks apstiprināti transatlantiskie un citi brīvās tirdzniecības līgumi. Iespējams, ka pienāks gals arī Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgumam (NAFTA).

Brīvajai tirdzniecībai ir daudz iespējamo seku, tomēr viena no brīvās tirdzniecības priekšrocībām ir ciešu attiecību nodrošināšana starp valstīm gan ekonomiski, gan politiski.

Pēc Trampa uzvaras par reālistisku un biedējošu iespējamību kļūs sienu – gan fizisku, gan metaforisku – parādīšanās, gan starp pašām rietumvalstīm, gan rietumvalstīm un citām valstīm.

Nekas no tā gan nenotiks ātri – reālās ASV un pasaules politiskās sistēmas transformācijas reālās sekas būs jūtamas vien pēc vairākiem gadiem.

Kā populisti tik daudzās un daudzās valstīs nepagurstoši uzsver - pārmaiņas tuvojas. Ir būtiski neaizmirst, ka Trampa fenomena nestās pārmaiņas ietekmēs ne tikai pašu Ameriku, bet visu pasauli.